Stikla veidošanās

Stikls veidojas, izkausējot smiltis un citas ķīmiskas vielas (galvenās izejvielas ražošanai ir: sodas pelni, kaļķakmens, kvarcs). Stiklu parasti sadala oksīda stiklā un neoksīda stiklā atbilstoši galvenajam kompozīcijai. Ir maz šķirņu un daudzumu stikla, kas nav oksīds, galvenokārt sēra stikls un halogenīda stikls. Čulfīda stikla anjoni lielākoties ir sērs, selēns, telurijs utt., Kas var nogriezt īsviļņu garuma gaismu un iziet cauri dzeltenai, sarkanai un tuvu un tālu infrasarkanai gaismai ar zemu pretestību un pārslēgšanas un atmiņas īpašībām. Halogenīda stiklam ir zems refrakcijas indekss un zema izkliede, un to galvenokārt izmanto kā optisko stiklu. Parastā stikla ķīmiskais sastāvs ir na2o · cao · 6Sio2, galvenais sastāvdaļa ir silīcija dioksīds, kas ir amorfs cieta viela ar neregulāru struktūru. Plaši izmanto ēkās, kuras izmanto vēja un gaismas izolēšanai, pieder maisījumam. Vēl viens sajaukts ar dažiem metāla oksīdiem vai sāļiem, lai parādītu krāsainu stikla krāsu un ar īpašo rūdīta stikla metodi utt. Dažreiz dažas caurspīdīgas plastmasas (piemēram, polimetilmetakrilāta) sauc arī par plexiglass.